Digitālais klaidonis

Solīju par mūziku, bet slinkums.
   Pateikšu tikai to, ka pabeidzu lasīt Nīla Stīvensona "Kriptonomikonu". Laikam jau daudz nesamelošu, ja nosaukšu grāmatu par postkiberpanka fantastiku. Iepriekšējās divas Stīvensona grāmatas, kuras lasīju - "Lavīna" un "Dimanta laikmets, jeb Ābece dižciltīgām jaunavām" arī ir spēcīgas (kaut vai paša nosaukuma dēļ!), bet Kriptonomikons - tas ir kaut kas.
Kaut kas, kam nav analogu. Lai daiļliteratūrā pilnā nopietnībā skaidrotu īstus šifrēšanas algoritmus ar formulām un piemēriem - kaut ko tādu ir pat grūti iedomāties. Un, ņemot vērā
1)Kaudzi ticamu vēsturisku un tehnisku detaļu par Otro pasaules karu un mūsdienu rietumu hi-tech korporāciju funkcionēšanu
2)Trīs neatkarīgu sižetu savijumu, kas eleganti saplūst grāmatas beigās
3)Ar nevainojama stila un tēlainas postmodernās valodas palīdzību izteiktu humoru
4)Dārgumu medības klasiskās piedzīvojumu tradīcijās
Citādi kā par šedevru grāmatu nosaukt ir grūti.
Īpaši iespaidoja vāciešu šifrējamās mašīnas "Enigma" darbības skaidrojums ar velosipēda ķēdes piemēru un apraksts par pareizu veidu, kā ēst "spilventiņus" ar pienu.
Lejupielādēt grāmatu var https://lib.aldebaran.ru

   Lai mazinātu trakos sajūsmas uzplūdus un kompensētu caurumu kultūras bagāžā, lasu "Karu un mieru". Jā, jā, skolā es to nelasīju - nobijos, ka nepieveikšu to duļķaino penteri. Bet tagad noriju pāris dienās jau pirmā sējuma trešdaļu - izrādījās nebūt ne tik garlaicīgi, kā varēja būt.